pirmdiena, 2015. gada 16. novembris

Tundra

Tundra (no Kolas sāmu: tūndâr — ‘bezmeža līdzenums’) ir biomas veids, kurā ir kavēta koku augšana zemās temperatūras un īsās veģetācijas sezonas dēļ.
Arktiskā tundra atrodas uz ziemeļiem no taigas un uz dienvidiem no arktiskajiem tuksnešiem. Tundras dienvidu robežu uzskata par Arktikas sākumu.
Izšķir trīs veidu tundras: Arktiskā, Antarktiskā un alpīnā tundra. Tā var būt purvaina vai akmeņaina. Tundrā pamatā aug augi bez dziļas sakņu sistēmas - lakstaugi, sūnas un ķērpji; vietām aug arī krūmi un pundurkoki. Vasarā atkūst tikai augšējā kārta, dziļākie slāņi — sākot no 25—90 centimetru dziļuma — nekad neatkūst (mūžīgais sasalums). Tundra ir vējaina vieta, vējš mēdz sasniegt ātrumu 100 km/h.
Tundras raksturīgākie dzīvnieki ir baltā pūce, baltirbe, vilks, baltais zaķis, ziemeļbriedis, garastes susliks. Tundras klimata josla ir subarktiskā josla. Vidējā temperatūra ir -15 °C. Nokrišņu daudzums ir 350 mm gadā.

Mitrie tropiskie meži

Mitrais tropu mežs jeb tropu lietusmežs ir bioma, kas izplatīta mitra klimata apstākļos ekvatoriālajā, subekvatoriālajā un tropu joslā, kur gada vidējā gaisa temperatūra ir aptuveni 25 °C. Mitrajiem tropu mežiem ir nozīmīga loma Zemes klimata veidošanā, jo zaļie augi fotosintēzes procesā absorbē oglekļa dioksīdu un izdala skābekli. Mitrajos tropu mežos ir lielākā bioloģiskā daudzveidība, tāpēc to augšanas apgabalos notiekošā cilvēka darbība apdraud lielu augu un dzīvnieku sugu skaitu.

Bagātīga veģetācija un nabadzīga augsne ir tropu mežu raksturīgākā iezīme. Mitro tropu mežu augsnes veidojušās karsta un mitras ekvatoriālā klimata apstākļos, kas ir veicinājis mineralizāciju un ķīmisko dēdēšanu. Lai gan augsnē nokļūst daudz organisko vielu, humusa daudzums augsnē ir tik par liels kā ziemeļu puslodes skujkoku mežos, jo organiskās vielas ļoti ātri sadalās un tiek izskalotas no augsnes. Tropu mežos raksturīgas sarkandzeltenās un sarkanās feralītu augsnes.
Lielākā daļa barības vielu tropu lietusmežos ir saistītas biomasā, tāpēc to krājumi pašā augsnē ir nelieli. Šīs augsnes ir skābas un ļoti viegli degradējamas. Skābā vidē alumīnijs kļūst toksisks augu saknēm, tāpēc galvenā augu sakņu masa atrodas augsnes caurskalojamajā slānī.
Tā kā augsnes ir bagātas ar mālainiem minerāliem un dzelzi, tad izžūstot tās var sacietēt, augsnes dziļākajos slāņos veidojot neatgriezeniski pārakmeņotu feralīta garozu.

Lietus meži

Vislielākā dabas daudzveidība ir novērojama tropiskajos lietus mežos. Tropiskie meži klāj aptuveni 7% no Zemes virsmas, taču šajās teritorijās mājvietas ir atradušas vairāk kā puse no zināmajām augu un dzīvnieku sugām. Tomēr daudzu šo sugu pastāvēšana ir apdraudēta, jo tropiskie lietus meži visā pasaulē tiek ļoti strauji izcirsti. Zinātnieki uzskata, ka katru dienu bojā aiziet aptuveni 140 tropisko mežu augu un dzīvnieku sugu. Lietus mežu izciršana apdraud ne tikai bioloģisko daudzveidību, bet arī veicina klimata izmaiņas. Tropiskie lietus meži tiek dēvēti par “pasaules plaušām”, jo tie spēj absorbēt ievērojamu daudzumu ogļskābās gāzes, kas ir visnopietnākais klimata izmaiņu cēlonis. Būtiskākie iemesli lietus mežu izciršanai ir koksnes ieguve un lauksaimniecība. Ja mērenajos klimatiskajos apstākļos lielākā daļa dzīvībai nepieciešamo uzturvielu atrodas augsnē, tad tropisko lietus mežu teritorijās vairums barības vielu atrodas augos un kokos. Kad koki tiek nocirsti, zemnieki tos sadedzina, lai nodrošinātu barības vielu palikšanu augsnē. Tomēr lietus ar laiku šīs barības vielas aizskalo un zeme tiek noplicināta. Visbiežāk jau pēc pāris gadiem lauksaimniecības nolūkos izcirstās teritorijas kļūst neauglīgas un vairs nedod ražu, kā rezultātā zemnieki atkal izcērt mežus, lai varētu nodarboties ar lauksaimniecisko ražošanu. Lai noplicinātajās augsnēs atkal ataugtu mežs, ir nepieciešams ilgs laiks – aptuveni puse gadsimta.
 Autors: Stuffy Lietus meži

Savanna

Savannas veidojas Zemes karstajā joslā vietās, kur ir ļoti augsta gada vidējā temperatūra (ap +24 °C) un izteikti lietus un sausuma periodi. Sausuma periodos savannas izkalst, tāpēc tur nevar izaugt lieli koki. Savannas atrodas Dienvidamerikā, Austrālijā un Āfrikā.
 Savannas ir plaši līdzenumi, kur aug gara zāle, vietām aug atsevišķi koki (baobabi, akācijas) un krūmāji. Sausuma periods ilgst pusgadu. Šajā laikā nokrišņu ir ļoti maz, un viss izkalst. Kad sākas lietus sezona, zāle ātri sazaļo un sasniedz pat 2 metru augstumu.
 Savannā aug dažādi lakstaugi un ir liela dzīvnieku daudzveidība. Mums labāk pazīstama ir Āfrikas savanna. Tajā ganās augēdāji - antilopes, zebras, žirafes, ziloņi. Savannās dzīvo dažādu sugu čūskas, ūdeņos mīt nīlzirgi un krokodili. Savannās dzīvo daudzveidīgas  putnu sugas - sekretārputni, grifi, strausi un citas. Ir daudz plēsīgo zīdītāju - lauvas, hiēnas, leopardi, gepardi. Video vari vērot Āfrikas savannas ainavas un iemītniekus.
Katram no mums ir iespēja ielūkoties, kas Āfrikas savannā notiek šobrīd, jo atsevišķās vietās ir novietotas vebkameras, kuras visu laiku pārraida attēlu. Viena no šādām iespējām ir vietnē www.wildearth.tv. Vebkamera ir novietota pie  Dienvidāfrikas rezervāta zvēru dzirdītavas. Kamera tiek kontrolēta 24h diennaktī un, ja kas interesants notiek, tas tiek pietuvināts.

Stepe

Pļavas
Pļava ir ekosistēma, ko veido daudzgadīgi lakstaugi. Pļavas parasti ir izveidojušās ilgstošas ganīšanas un pļaušanas rezultātā. Mūsu valsts atrodas mežu zonā. Tas nozīmē, ka gandrīz neviena pļava pie mums nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā netiek īpaši uzturēta – ganīta vai pļauta. Ja pļavas netiek ganītas vai pļautas, tās pamazām aizaug ar kokiem vai krūmiem.
Ja jau pļava ir cilvēka uzturēta ekosistēma, tad vai patiešām pie mums nebija pļavu sugu tajos senajos laikos, kad cilvēki vēl nenodarbojās ar lauksaimniecību? Nelielās platībās pļavas pie mums ir pastāvējušas arī bez cilvēka palīdzības. Pirms vairākiem gadu tūkstošiem mūsu mežos bija daudz vairāk lielo zālēdāju dzīvnieku nekā tagad. Viņi ganījās mežos, kur ne tikai nograuza lakstaugus, bet pamielojās arī ar jauno koku dīgstiem. Tā viņi „iekopa” nelielas mežu pļavas vai lauces, kur koki nevarēja ieaugt, ja pārāk garšoja sumbriem vai aļņiem.
Arī mūsdienās pļavas var veidoties dabiski. Piemēram, bebrs ir izveidojis aizsprostu uz kādas upes – appludinājis ieleju un aizvācis kokus. Pēc kāda laika, kad aizsprosta apkaimē vairs nav to koku, kas garšo bebriem, bebrs savu ūdenskrātuvi pamet un dodas uz citu vietu taisīt jaunu aizsprostu. Vecais aizsprosts vairs netiek uzturēts un pēc kāda laika sabrūk. Bijušās ūdenskrātuves vietā nu ir „bebru pļava” – klaja platība, kurā aug pļavu augi. Taču ilgākais 10 gadu laikā šī vieta aizaug ar kokiem un krūmiem – pļavas vietu atkal ieņem mežs.
Latvijas pļavās aug lakstaugi - dažādas smilgas, margrietiņas, kumelītes, zirgskābenes un citas. Pļavās ligzdo dažādas putnu sugas - cīruļi, griezes un citas. Ziedos paslēptuvi un barību meklē dažādi zirnekļi un kukaiņi. Tajās ganās zālēdāji - stirnas, brieži.  Nelielu ieskatu par Latvijas pļavu iemītniekiem var gūt, apskatot video (no 3:54-4:33 minūtei).
 Vairāk par pļavu veidiem un pļavas augiem vari lasīt Latvijas Dabas fonda mājas lapā